Nezināmais par Rīgu: kā radās Mežaparks? Ziņas

Nezināmais par Rīgu: kā radās Mežaparks?

Svētdiena, 10 septembrī, 2017

Jūgendstila arhitektūra vairumam rīdzinieku saistās ar Alberta ielu. Taču arī Mežaparku var uzskatīt par īstu jūgendstila muzeju zem klajas debess – tur apskatāmi desmitiem pirmsrevolūcijas laikā celti mūra un koka savrupnami.

Saikne ar Zviedrijas karali

Kādreiz šo pilsētas daļu sauca par Ķeizarmežu. Nosaukums saistīts ar Zviedrijas karali Gustavu Ādolfu – 1621. gadā viņa armija Ķīšezera krastā ierīkoja savu nometni. Bet ideja par elitāru rajonu ar publisko parku, vasarnīcām un zooloģisko dārzu šeit dzima gandrīz trīs gadsimtus vēlāk – 1901. gadā. Tobrīd Eiropā populāras bija kļuvušas idejas par dārzu pilsētām, kur  privātmājas tiktu celtas mežu ieskautās līnijās, netālu no ūdenstilpēm. Tieši Rīga kļuva par pirmo vietu visā Cariskajā Krievijā, kur šāds projekts tika realizēts dzīvē. Vēl vienu pilsētas dārzu bija iecerēts veidot tagadējā Uzvaras parka rajonā, taču šī ideja gan palika vien uz papīra.

Tramvajs uz Mežaparku sāka kursēt jau cara laikā.

 Rīgas dārzu pilsēta

Pārlapoju senu pilsētas domes sēžu dokumentu lappuses. Šeit ir ieraksts no 1901. gada 30. aprīļa sēdes protokola: Rīgas tēvi Ķeizarmeža labiekārtošanai piešķīruši 500 000 rubļu – pirmās šosejas, tramvaja līnijas, veloceliņu un izjādes celiņu izbūvei pilsētā. 1902. gadā jau sāka kursēt tramvajs, ezera krastā ierīkota peldētava, jahtklubs, sporta būves, restorāns.

Par apkaimes precīzo ielu plānojumu jāpateicas toreizējās Rīgas dārzu un parku direkcijas vadītājam Georgam Kūfaltam, kam bija uzticēts veikt Mežaparka projektēšanas darbus. Plānojot ielas, Kūfalts respektēja apkārtējo ainavu un centās saglabāt ne tikai kokus, bet arī kāpas.

Ielas un arhitekti

Pirmās ielas tika nosauktas Livonijas ordeņa bruņinieku Valtera fon Pletenberga un Gotharda Ketlera vārdā. Nākamās – par godu Hanzas savienībai: Hamburgas, Lībekas... Vācu ievirze nosaukumu izvēlē nav nejauša: apkaimi projektēja vācbaltieši un arī villās dzīvoja advokāti, arhitekti un ārsti no viņu tautiešu vidus. Projektētāju vidū sastopami slaveni Rīgas arhitektu vārdi: Vilhelms Bokslafs, Heincs Pīrangs, Reinholds Georgs Šmēlings, Ādolfs Agte un Gerhards fon Tīzenhauzens, kurš viens pats bija projektējis 45 no 109 Ķeizarmežā pirms kara uzceltajām villām.

 

Savrupnams Ķeizarmežā.

 Ne augstāk par 12,6 metriem!

Savrupnamus bija atļauts celt no koka un ķieģeļiem, taču augstums nedrīkstēja pārsniegt divus stāvus. Mūra namiem virs otrā stāva vēl bija ļauts uzbūvēt mansardu vai tornīti,  taču arī šo ēku augstums nedrīkstēja pārsniegt 12,6 metrus. Viss te bija stingri reglamentēts, piemēram, žoga augstums varēja sniegties vien līdz 1,8 metriem, savukārt 2/3 pagalma teritorijas bija jāsaglabā brīvas no apbūves. Mājās bija aizliegts ierīkot ražotnes, amatu darbnīcas, vīna un alus veikalus vai, pasarg’ Dievs, bordeļus... No ārpuses Ķeizarmeža namiem bija jālīdzinās vasarnīcām.

„Šo savrupnamu arhitektūru caurvij jūgendstila estētika,” stāsta pazīstamais pilsētbūvniecības vēstures speciālists Jānis Krastiņš. „Tas ir tā saucamais Šveices vasarnīcu stils ar mežģīņveida koka rotājumiem, kas rada asociācijas ar Alpu kalnu namiņiem. Tomēr tam piemīt Baltijai raksturīga specifika.”

 

Vieta pie Ķīšezera.

 Sports – tas ir spēks!

Raksturīga dārzu pilsētas iezīme bija daudzveidīgā sporta dzīve. Sporta biedrībā „Kaiserwald” darbojās desmitiem sekciju: tenisa, futbola, peldēšanas, riteņbraukšanas, jāšanas, airēšanas... Ezera krastā tika atklāts Vidzemes jahtklubs. Tāpat kā Rīgas jahtklubā, kas atradās Ķīpsalā, arī par šī kluba biedriem kļuva tikai vācieši. Taču regates, kas notika Ķīšezerā, ieguva starptautisku vērienu. Ziemā Ķeizarmežā norisinājās slēpošanas turnīri, tika uzlieta slidotava un ierīkota kamanu trase.

1912. gadā te atvēra arī Zooloģisko dārzu – naudu šim mērķim lūdza ziedot visiem pilsētas iedzīvotājiem. Ideja par zoodārza izveidi Rīgā bija vējojusi jau XIX gadsimta 60. gados, taču realizēties tā varēja tikai pēc vairākām desmitgadēm, kad izdevās piesaistīt nepieciešamās finanses. Zooloģiskā dārza atklāšanā dāvanu pasniedza arī cars Nikolajs I – viņš jaunajam parkam atvēlēja divus sumbrus.

Apkaimes slavenības

1923. 1923. gadā Ķeizarmežu pārdēvēja par Mežaparku. Apkaimē parādījās lielāka dažādība, kad te uz dzīvi pārcēlās latviešu, krievu un ebreju inteliģence. Šeit atradās arī Latvijas pareizticīgo baznīcas arhibīskapa Jāņa Pommera vasarnīca. Starp īpašiem Mežaparka inteliģences pārstāvijiem izceļams „Pasaules ebreju tautas vēstures” 10 sējumu autors Šimons Dubnovs, kas vēlāk gāja bojā geto.

Parks visiem

Pirms kara Mežaparks bija elitārs rajons, taču vēlāk tas kļuva par atpūtas vietu visiem pilsētniekiem. 1949. gadā šeit tika atvērts Latvijā pirmais kultūras un atpūtas parks. Ar ko tas atšķīrās no parastiem parkiem? Tajā tika rīkoti, kā toreiz teica, – masu kultūras pasākumi. Taču tās nebija ierastās garlaicīgās lekcijas, kādas obligāti nācās apmeklēt padomju skolēniem un darbaļaudīm. Šeit pilsētas iedzīvotāji tika pie iespējas piedalīties dažāda veida izklaidēs. Par izklaižu vērienu varat spriest paši: Mežaparkā uzcēla kinoteātri, uzbūvēja bērnu dzelzceļu, izpletņlēkšanas torni, ierīkoja atrakcijas, slidotavu, velo un mototrasi. Šīm izklaidēm jāpievieno arī Zaļais teātris ar 8000 skatītāju vietām, laivu stacija un bērnu pilsētiņa. 

Kinoteātris „Uzvara” XX gadsimta 50. gados.

 Jaunā Dziesmu un deju svētku estrāde

1955. gadā pēc arhitektu V. Šņitņikova un G. Irbītes projekta tika uzbūvēta Mežaparka Lielā estrāde. Tā bija paredzēta Dziesmu un deju svētku norisei, ļaujot pulcēt 10 000 dalībnieku un vēl 30 000 skatītāju. Kopš tā laika Dziesmu un deju svētki, kas līdz tam norisinājās Esplanādes pagaidu estrādē, ir pārcēlušies uz Mežaparku. Par to, kāda Mežaparka Lielā estrāde izskatīsies pēc rekonstrukcijas, lasiet šeit un šeit.

1965. gadā Mežaparkā durvis vēra republikas Tautas saimniecības sasniegumu izstāde. Paviljonu šīs izstādes vajadzībām būvēja piecus gadus. Savukārt pati pirmā šāda veida izstāde bija notikusi tieši parka Lielajā estrādē 1957. gadā.

Centrālā aleja XX gadsimta 50. gados.

 Vistas un ūdeļādas cepures

Mihails Astratenkovs, milicijas staršina, kas ilgus gadus dežurēja Mežaparkā, man stāstīja par kārtības nodrošināšanu apkaimes ielās. 60. gados, kad modē nākušas ūdeļādas cepures, Mežaparkā uzradās arī zagļi. Viņi tās rāva cilvēkiem no galvas 2. trolejbusa pieturvietā. Cita krimināli sodāma nodarbe tajos gados bijusi vistu zagšana. Mežaparkā bija privātmājas, un gandrīz katrā no tām varēja atrast šķūnīti ar vistām. Kādam noziedzniekam bija ienācis prātā mājputnus vienkārši piesavināties.

„Reiz ziemā redzam – iet vīrs ar lielu maisu. Nolēmām pārbaudīt. Viņš laižas lapās, taču nekas nesanāca. Nesējam maisā bija 12 vistu!”

Avots: riga.lv
Sandra Fomina @nadja
žurnāliste
6 gadu 2 mēneši 26 dienu portālā
Bija online 13 stundas pirms
Meklētājs būvniecības nozarē

Pakalpojumu atlase pēc tēmas